Pati ēka ir parasts bērnudārzs, kas tika uzcelts 1987. gadā uz vienas no pilsētas lielo rūpnīcu strādnieku rēķina.

Pēc privatizācijas 1995. gadā bērnudārzs nonāca rūpnīcas īpašumā, un jau 1996. gadā to uz 10 gadiem izīrēja vienai lielai privātskolai ar pirmpirkuma izpirkšanas tiesībām. 10 gadus bērnudārza ēkā atradās privātā vidusskola, kas paguva izskolot ne vienu vien skolēnu paaudzi.

Ceļš uz pamestību

2006. gadā, kad starp dārziņu un rūpnīcu noslēgtā īres līguma termiņam gandrīz pienāca beigas, skolas administrācija sagribēja izpirkt teritoriju kopā ar ēku. Abas puses vienojās par zemes pārdošanu 2,9 miljonu latu apmērā, taču burtiski pašā pēdējā brīdī rūpnīca pārpārdeva dārziņu un zemi nepazīstamam uzņēmumam (pēcāk izrādījās, ka tas bija kāda rūpnīcas darbinieka meitas uzņēmums).

Tas, savukārt, pārņēma dārziņu līdz ar tā teritoriju par smieklu 100 tūkstošiem latu un sāka piedāvāt skolai iegādāties teritoriju par 3,5 miljoniem – skolas direktore, dabiski, nebija mierā ar šādiem nosacījumiem, un sākās tiesu darbi. Jaunais teritorijas īpašnieks pieprasīja atbrīvot viņa ēku un vainoja skolas direktori tajā, ka ēka ir sliktā stāvoklī un rada viņam zaudējumus, savukārt skolas direktore uzstāja, ka viņa ir piekrāpta un ka dārziņš tika nelikumīgi pārņemts burtiski “zem viņas deguna”.

Kas beigu galā?

Rezultātā skola pameta telpas 2006. gadā un sekmīgi iedibinājās jaunā vietā, bērnudārzs un teritorija stāv tukši jau 14 gadus, ēka ir avārijas stāvoklī, un tās remontam nepieciešama ievērojama summa, firma, kurai piederēja teritorija, sen ir bankrotējusi, ēka pašlaik tiek pārdota un tā meklē jauno īpašnieku – investoru.Viss, kas te ir palicis kopš bērnu klātbūtnes.

Šo situāciju droši var nosaukt par skopuma un stulbības stāstu, jo beigās bērnudārzu vienkārši pameta.

Pilno video var apskatīt pēc linka: https://youtu.be/FHPMi2AHXVw